Kad tev pēdējo reizi ir sanācis bezrūpīgi pavadīt laiku? Gulēt uz segas zālītē zem ābeles un vērot, kā balti mākoņi slīd pa koši zilām debesīm? Aizmirst par ikdienas darbiem, par steigu, par to, ka mīļākā roze dārzā pagājušo ziemu nav izturējusi un tās vietā būs jāstāda cita? Nedomāt pilnīgi ne par ko? Tas ir kolosāli, bet reizē arī grūti. Sākumā sevi nākas piespiest necelties, lai izrautu dobē pamanītu nezāli, ir jācīnās ar vainas apziņu par to, ka šajā laikā, kamēr guļu, varēju traukus nomazgāt un virtuvi sakārtot. Ir jāielaiž galvā tukšums, līdz jūties nedaudz apreibusi no sen aizmirstas bezrūpības. Tikai tad var mākoņos meklēt lāčus un lauvas un celt no tiem sapņu pilis gluži kā bērnībā.

Mēs, sievietes, bieži vien uzņemamies tik daudz pienākumu, pašas sevi apkraujam ar darbu kaudzēm un aizmirstam pašu galveno – sevi. Dārzs, māja, bērni, mazbērni, darbs, ēst gatavošana, un tā tik uz riņķi vien – kā vāvere ritenī. Bet to riteni ik pa laikam vajag apturēt un tad iegriezt atkal, tikai jau ar jaunu spēku, jo pēc tādiem bezrūpīgiem mirkļiem ir pavisam cita jauda darboties. Un jauda šobrīd tiešām vajadzīga – ir jūlijs, pats vasaras vidus, kad līdzās visiem citiem ikdienas darbiem jāspēj savārīt ievārījumus, piepildīt burkas un saldētavas ar dažādiem labumiem.

Lai krāsains jūlijs, lai ir iespēja noķert vasaras bezrūpību, lai dārzā zied skaistākie ziedi un ievārījumu smarža piepilda mājas un pagalmus!

Žurnālā

* Māja pie jūras ar savu bāku