Pēdējā laikā diezgan bieži braucu ar vilcienu. Atminos, ka agrāk, tiklīdz cilvēks vilcienā apsēdās, tā izņēma no somas grāmatu vai žurnālu un, īsinot laiku, nodevās lasīšanai. Visapkārt valdīja tīkams klusums, ko dažkārt pārtrauca pieklusinātas balsis – cilvēki centās sarunāties tā, lai apkārtējie nedzirdētu. Tagad vilcienā mēdz būt skaļi – daudzi nez kāpēc nelieto austiņas, un skaņas no telefona izplatās pa visu vagonu, traucējot citiem. Pa telefonu dažkārt tiek risinātas tādas sarunas, ka tuvāk sēdošajiem ausis svilst klausoties, bet krēslos aiz muguras mēdz pārspriest pavisam intīmas lietas vai arī bezkaunīgi aprunāt kolēģus. Tādos brīžos rodas vēlme pagriezties un pateikt, lai pārstāj, vai arī atliek sapņot par ausu aizbāžņiem.

Nesen, izkāpjot no vilciena Rīgā, man pa priekšu gāja vecmāmiņa ar gadus septiņus vecu mazmeitu. Uz kāpnēm, kas ved no perona, vecmāmiņa pēkšņi sāka strīdēties ar sievieti, kura gāja pa priekšu un cieši turējās pie margām, – redz, viņa esot egoiste, jo pārāk lēni velkoties, un citi, kam arī nepieciešams pieturēties, nevarot normāli nokāpt pa kāpnēm. Apjukusī sieviete skaidroja, ka slikti redz, tāpēc tik lēna. Bet vecmāmiņa, aizspraukusies viņai garām, turpināja pukstēt un savai mazmeitai, kura to visu redzēja, teica, ka šādām kundzītēm jāpieliek kāja priekšā, lai nav tik egoistiskas un nokrīt pa kāpnēm. Meitenīte, stingri ieķērusies savas mīļās vecmāmiņas rokā, uz viņu paskatījās ar šausmu, izmisuma un pārsteiguma pilnām acīm…

Vai tiešām vecmāmiņām tas ir jāmāca bērniem? Jutos tik samulsusi, to visu redzot un dzirdot. Varbūt atmosfēra vilcienā izraisīja šādu attieksmi? Domāju, cik gan feini būtu braucieni, ja katrs, kurš kaut kur dodas ar vilcienu vai autobusu, izņemtu no somas kādu žurnālu, piemēram, Patieso Dzīvi, un lasītu kolosālus stāstus. Tad būtu mazāk dusmu, naida un mazbērniem varētu stāstīt nevis par to, kā otram palikt kāju priekšā, bet kādi mums Latvijā ir lieliski cilvēki, no kuriem mācīties un iedvesmoties.

Žurnālā lasi

* Improvizācijas teātra aktiera un pasniedzēja, pasākumu vadītāja Kaspara Breidaka atziņas par draudzību. Viena no tām: “Mani draugi ir mani varoņi.”

* Aktrise Elīna Vāne pati sev esot lielākā soģe un labākā uzmundrinātāja. Viņā dziļi iesakņojusies mīlestība pret Latviju un vēlme gūt prieku no darīšanas. Par šo un daudz ko citu – atklātajā un emocionālajā sarunā.

* Mūziķis Igo stāsta par drosmi dziedāt patriotiskas dziesmas 80. gadu beigās, par skatuves dzīvi, kā arī ļauj ielūkoties savā Ceplī.

* Ansis un Monta Klintsoni ir viens otra atbalsts, iedvesma un arī spogulis. Kopā viņi rada. Mēdz arī strīdēties, bet līdz atombumbai nekad nenonāk.  Romatisks un dzirkstošs attiecību stāsts.

* Latvijas kora mūzikas savaldzinātais – tieši tā var teikt par amerikāni Kristoferu Volšu-Sinku. Viņš atbrauca uz Latviju un te palika, un te tagad ir viņa darbs, ģimene un mājas.

* 12 mīti par ēšanas paradumiem. Atkožam mītus par uzturu, kas gadu desmitiem maldina cilvēku prātus.

* Iestādīt koku, lai aug. Saruna ar mežkopi, zinātnieku un arboristu par mežiem un kokiem. Par to, ka koks nav tikai koks, bet bagātība, kuru mums jāmācās novērtēt.

* Aizraujošs stāsts par to, kāda bija satiksme pirms pāris desmitgadēm, kad ātruma pārkāpējus noteica uz aci un dzējājšoferiem lika pūst glāzītē.