Reizi pa reizei ir labi izkāpt no ierastās ikdienas – nomainīt vidi, cilvēkus sev apkārt un mājas rutīnu pret kaut ko pavisam citu. Tad pirmās pārmaiņu dienas liekas burvīgas, jo tās ir pilnas ar jauniem iespaidiem, emocijām un notikumiem. Liekas, tieši tas bija nepieciešams, lai atkal sajustos enerģijas pilns, uzlabotu omu un ieraudzītu, cik laba ir dzīve, kad to izdzīvo, nevis tikai novēro no malas. Jo tā taču mums bieži šķiet, vai ne?

Un tad kādā naktī, guļot šajā svešajā vietā un klausoties nepazīstamās skaņas, pārņem milzīgas ilgas pēc mājām. Tās ir tik lielas, ka alksti izdzirdēt pat tās skaņas, kas citkārt tik ļoti kaitina, – durvju čīkstoņu, kaimiņu suņa rejas, lietus ūdens plūšanu pa notekcauruli… Šīs ilgas vajag noķert un ieslēgt savā atmiņā kā vislielāko dārgumu, jo tajās ir sakoncentrējušās visspēcīgākās izjūtas. No tām turpmāk varēs ņemt pa kripatiņai vien un kā garšvielas piebērt savai dzīvei tieši tad, kad visa ikdienišķā un ierastā šķitīs par daudz.

Daudzi no mums savu dzīvi ir nokrāsojuši pa posmiem – piecas pelēkas dienas, divas krāsainas. Vēl kādam trīsdesmit dienas ir pelēkas un starp tām varbūt viena krāsaina; iespējams, dažiem krāsainas dienas ir tikai svētkos. Bet to taču varētu būt krietni vairāk, jo mēs paši varam izvēlēties gan otas, gan krāsas un krāsot, kā mums tīk. Un tad, kad neviena cita krāsa prātā nenāk, atcerēties par tām ilgām, kas ieslēgtas atmiņās. Un prātā uzreiz uzausīs milzīga krāsu palete.

Žurnālā lasi

* Dziedātājs, mūziklu aktieris un komponists Eduards Rediko dalās atziņās par to, kas viņu dara dvēselē bagātāku.

* Atklāta un tieša saruna bez izskaistinājumiem ar Viju Kilbloku. Viņa stāsta par savu dzīves uztveri, atklāj, kā veidojusies viņas personība un kur aizveduši sevis izzināšanas ceļi.  

*   Jānis Vējiņš no Zeļļiem stāsta par to, kā tapa leģendārā grupa un kā pārpratuma pēc, par kuru smējās viss radio, slavenā dziesma Rudzupuķes tika pie citiem vārdiem, nekā bija oriģinālā. Jānis runā arī par savu ģimeni un īpašus vārdus velta sievai, kura viņu esot padarījusi par daudz labāku cilvēku. 

* Par Latviju, par brīvību. Atceroties 1991. gada barikādes un augusta puču, atmiņās gremdējas Māra Eglīte, Ieva Akuratere un Varis Vētra.

* Kā tas ir – vairākām paaudzēm dzīvot zem viena jumta? Pieredzes var būt dažādas – Rūtas Dvinskas priekpilnais stāsts un kādas mātes skaudrā atzīšanās.

* Nekad nav par vēlu sākt – tāds varētu būt Anrija Brencāna moto. Viņš mainīja savu profesiju pēc 50 gadu vecuma un uzdrošinājās sākt darīt to, par ko līdz tam pat nebija domājis.