Elejas Veronikas grāmata abonēšana
Mainīgs biežums Cits
Veronika Uršuļska
***
Es saņēmu to,
Ko pelnīja rokas,
Bet acis klusējot
Neļauj mēlei izteikt
Itin neko.
Šai stundā, šai dienā
Pa zemi iet Dievs.
Lai cik te ir labi,
Tu būsi viens!
Tu būsi tas,
Ko gribēs Dievs!
Veronika Uršuļska jeb Elejas Veronika spēj saskatīt to, kas citiem nav ļauts, – gluži kā rentgens noskenēt cilvēka ķermeni. Šīs īpašās spējas ir viņas darbarīks, jo ar tām viņa palīdz cilvēkiem. Jo tāda ir bijusi Dieva griba. Veronika vairākas reizes ir redzējusi Dievmāti un turējusi viņai piecu gadu vecumā doto solījumu – uzcelt baznīcu.
Septembrī Veronika svinēs 90 gadu jubileju. Jau ilgus gadus viņa glezno un raksta dzeju. Nu Veronikas dzejoļi ir apkopoti vienā grāmatā, ko papildina arī viņas gleznu attēli.
Grāmatā ir vairāk nekā 60 dzejoļi, kas tapuši laika posmā no 2013.– 2025. gadam. Šī grāmata nav tikai dzejoļu krājums, bet gan personīga sastapšanās ar autori – tajā redzams viss, kas konkrētā brīdī viņai ir sāpējis, kas radījis prieku un par ko viņa lūgusi Dievu. “Arī manu izmisumu var izlasīt manos dzejoļos, kā arī laimes mirkļus,” atklāta ir Veronika. Dzejā atspoguļojas viņas dzīves gājums, garīgā pieredze un kalpošana cilvēkiem. Veronikas dzeja dzimusi nevis literāros eksperimentos, bet gan no dziļas personiskas pārliecības, ticības un dzīves pieredzes. Tajā līdzās dabas skaistumam ir dzirdamas rūpes par Latviju, pārdomas par cilvēku likteņiem un ģimenes vērtībām, kā arī mūsu tautu, dzīves jēgu un cilvēka attiecībām ar Dievu. Katrs dzejolis ir kā saruna – reizēm maiga un mierinoša, reizēm skarba un brīdinoša, bet vienmēr patiesa.
Lai arī visi dzejoļi ir dziļi personiski, tie lasītāju mudinās ieklausīties sevī, dabā un līdzcilvēkos, atceroties, ka arī ikdienas steigā ir vieta klusumam, pateicībai un cerībai.