E- 100 labi padomi Speciālizdevums

Esmu kārumniece! Kūkas, kūciņas, plātsmaizes un pīrāgi mani vilina. Jau bērnībā šiverējos pa virtuvi, kad mamma vai ome cepa kādu našķi, un gaidīju, kad varēšu nolaizīt miksera lāpstiņas vai karoti un iemērkt pirkstu mīklā.

Omes meistarstiķis bija drumstalmaize. Tā viņai sanāca burvīga, ar plānu pamatnīti, gardumgardu krējuma pildījumu un kārtīgu drumstalu kārtu. Tās man garšoja visvairāk! Tāpēc, ja nācās kaut kur pagaršot drumstalmaizi, kur drupačiņu bija mazāk, biju vīlusies, jo uzskatīju, ka tās taču ir pašas galvenās. Un tā domāju joprojām. Zinu, ka drumstalas uz maizītes ome tā pavairāk lika manis dēļ – nevis tāpēc, ka tā vienmēr bija darījusi, bet tādēļ, lai man būtu lielāks prieks. Viņa to darīja, lai pat caur maizīti parādītu, ka par mani piedomā.

 Savukārt mamma cepa ārkārtīgi garšīgu ķiršu pīrāgu. Recepti viņa bija atradusi kādā ārzemju žurnālā, tāpēc tas man, mazam bērnam, tolaik šķita kaut kas īpašs. Atceros, kā ar brāli sēdējām virtuvītē uz viena ķeblīša, katram rokā sava miksera lāpstiņa, uz tās – kārtīga kārta putukrējuma. Mēs, tādi laimīgi, nedaudz apreibuši no biskvīta smaržas, mēģinām nolaizīt pat vismazāko kāruma krikumiņu. 

Arī es cepu drumstalmaizi un ķiršu pīrāgu, bet visbiežāk mūsmājās top sātīgā plātsmaize un biezpienmaize. Bet drupačmaizi dažkārt sacepu tikai no drupačām un ogām, jo var taču arī tā, ja ļoti gribas. Vai ne?

Vienīgā kūka, ko joprojām pirku veikalā, bija Cielaviņa, jo šķita, ka mājās tādu pagatavot nav iespējams. Bet es kļūdījos – var! Un sanāk dikti laba! Recepti meklē žurnālā.

Ilze Trofimova