E- Patiesā Dzīve
Jo vecāka kļūstu, jo vairāk apzināti cenšos noķert mazos laimes brīžus un saglabāt tos atmiņā. To daru katru dienu un vakarā, mierīgi tos pārdomājot, secinu, ka šī gan bija laba diena. Vairums no mums dzīvo tik labos apstākļos kā nekad agrāk – mēs ikdienā ēdam to, ko kādreiz varēja atļauties tikai svētkos, valkājam ērtus apavus un siltas ziemas jakas, varam bezgalīgi ilgi pļāpāt ar saviem mīļajiem pat tad, ja viņi atrodas otrā pasaules malā. Bet… Arvien biežāk no cilvēkiem sev apkārt dzirdu par neapmierinātību ar dzīvi, sūdzēšanos par dažādām ikdienišķām lietām, citu cilvēku darba noniecināšanu, savas taisnības agresīvu meklēšanu un pukstēšanu par to, cik briesmīgi dzīvojam. Te man prātā nāk pasaka par zelta zivtiņu – zvejnieka sievai slikti bija būdiņā, pēc tam muižā un arī pilī. Dzīves baudīšanas vietā viņa izvēlējās kurnēt par to, kas viņai tika dots, pateicības vietā pieprasīja vēl un vēl, bet tāpat viņai viss bija slikti.
Rakstu un jūtu, ka šis ir viens no šodienas laimes mirkļiem. Mājās ir miers, skan klusa mūzika, blakus istabā bērns lasa grāmatu un ik pa brīdim iesmejas, kas liek pasmaidīt arī man, virtuvē vīrs vāra zupu, ko mēs visi kopā ēdīsim vakariņās, apsēdušies pie viena galda. Aiz loga riet saule, iekrāsojot debesjumu sārti rozā toņos. Mums viss ir labi, mēs esam visi kopā savās mājās, siltumā, paēduši un veseli. Vai tad tāda nav laba diena?!
Laimīgu un labām dienām piepildītu 2026. gadu!
Žurnālā lasi
* Pusaudžu psihoterapeita, Latvijas Universitātes lektora Nils Saksa Konstantinova atziņas par to, kā palikt uzticīgam pašam sev. Viena no tām: “Man ir svarīgi saglabāt to, kam ticu.”
* Par savām mīļākajām grāmatām stāsta rakstniece, bestsellera “Stalkere” autore Lelde Kovaļova.
