E- Patiesās Dzīves SPECIĀLIZLAIDUMS
Kad man bija gadi astoņi, no galvas zināju visu Eduarda Rozenštrauha dziesmu Likteņdzirnas un katrā izdevīgā brīdī mēdzu skandināt: “Vecās likteņdzirnas mūsu mūžu maļ, gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ...” Tolaik nesapratu, kāpēc šī dziesma kādam sirmgalvim lika acīs sariesties asarām, ieslīgt grūtsirdībā un gremdēties atmiņās. Tagad to saprotu…
Jā, laiks ir nepielūdzams. Vienu mūsu dzīves posmu nomaina nākamais, un vecumdienas ir tikai viens no šiem posmiem. Dažkārt gan tik ļoti gribētos ieķerties pulksteņa sekunžu rādītājā un neļaut tam izkustēties ne par vienu milimetru… Tomēr laiku apturēt nevaram, bet varam būt gatavi visam, kas mūs sagaida. Gluži tāpat kā gatavojamies jaunai darba nedēļai, kļūšanai par vecākiem, bērna pirmajam 1. septembrim, izlaidumam, apaļai jubilejai, ceļojumam, tā varam gatavoties arī vecumdienām. Plānot tās un iesaistīties, nevis paļauties uz likteni, kas tas mūsu dzīvi padarīs interesantu, mierpilnu vai patīkamu.
Vecumdienas mēdz salīdzināt ar rudeni. Bet vai tad rudens nav skaists? Tik košs, tik bagātīgs, tik dažāds – ar vētrām, atvasarām, lietainām dienām un tik augstām un zvaigžņotām debesīm kā nevienā citā gadalaikā. Tajā nav garlaicības un vienaldzības.
Atmiņā spilgti palicis kāds teikums no nesen redzētas filmas – laimīgs ir tas, kurš nodzīvojis līdz sirmam vecumam. Tieši šajos vārdos, manuprāt, ir laimīgo vecumdienu atslēga – būt pateicīgam par dzīvi. Nenoliedzami, svarīgas ir arī citas lietas – finanses, drošība, sabiedrība, veselība, miers un mīlestība –, bet galvenā tomēr ir apziņa, ka vecumdienas ir dāvana, kas nav dota visiem.
Žurnālā lasi:
