Kur rodas supersievietes?

Klāt maijs! Saule, siltums un vēlme izdarīt tik daudz lietu, kas ir iekavējušās aukstā aprīļa dēļ. Jānomazgā logi, jāizmazgā aizkari, jānoliek ziemas jakas un apavi, jāieved kārtība dārza piederumos, jāsēj, jāstāda, jātīra un vēl jāatrod laiks izcept rabarberu plātsmaizi, lai varētu to apēst kopā ar draugiem kādā saulainā brīvdienā pēc pastaigas gar jūru. Un šie nav vienīgie ieplānotie darbi – saraksts ir daudz garāks.

Katru reizi, pierakstot klāt kādu jaunu ieplānoto uzdevumu, kas paveicams mājās, nedaudz saraucu pieri, jo nākamajā pierakstu klades lappusē ir saraksts ar darba pienākumiem, kas arī stiepjas arvien garāks un garāks. Turklāt abos sarakstos nerakstu ikdienišķas lietas, ko daru tāpat bez plānošanas. Kā gan lai tam visam atrodu laiku un enerģiju? Vienmēr esmu apbrīnojusi tās sievietes, kuras paspēj visu – būt darbā, nevainojami tikt galā ar mājas soli, katru dienu noiet 10 000 soļu, ikdienā izskatīties gluži kā tikko no skaistumkopšanas salona, kurām dārzā nav nevienas nezāles un kuras katru dienu savai ģimenei pasniedz tikko gatavotas vakariņas. Kā gan to visu var izdarīt?

Es neesmu tāda supersieviete – mūsmājās izlietnē mēdz būt netīri trauki, putekļus slauku reizi nedēļā, zāle dažkārt ataug sprīdi gara, puķu dobē blakus rozei ērti iekortelējas gārsa, vakariņām šad tad uzsildu iepriekšējās dienas zupu un 10 000 soļu vietā man ir tikai 4000, kas savācas, apmetot loku ap kvartālu, kad saule jau norietējusi un pamale krāsojas oranži sārta. Kur nu vēl atrast laiku sevis lutināšanai – relaksējošai vannai, gulēšanai atpūtas krēslā, nesteidzīgi baudot kafiju un lasot grāmatu? Neatminos, kad būtu izdzērusi visu krūzi kafijas, kamēr tā vēl ir karsta. Visbiežāk iedzeru tikai vienu malku, tad nākamo, kad kafija vēl ir mēreni silta, pēc tam, kad knapi remdena, un pēdējo, kad jau pavisam auksta.

Mana ome, celdama galdā zupu, kartupeļu biezeni, kotletes, salātus un no cepeškrāsns vilkdama ārā pīrāgus, mēdza teikt – atkal šodien neko neesmu izdarījusi. Skatījos uz viņu un domāju – bet kurš tad to visu pagatavoja? Pavisam citādi būtu bijis, ja viņa teiktu, ka visu dienu ir smagi strādājusi.

Laikam jau tā ir – jo pati piešķir lielāku vērtību tam, ko tu dari, jo nozīmīgāks šķiet paveiktais ne tikai tev pašai, bet arī citiem. Varbūt ir jādara otrādi – jāraksta nevis darāmo, bet gan paveikto darbu saraksts, turklāt ierakstot tajā arī tādus ikdienišķus sīkumus kā brokastu gatavošana, drēbju locīšana, tomātu iestādīšana un tās vienīgās gārsas izraušana no puķu dobes. Var būt tieši tāds ir visu supersieviešu noslēpums – lepoties ar to, ko tu esi izdarījusi, nevis sūroties par to, kas nav paveikts? Jāpamēģina!