E- Patiesā Dzīve
Vakar vakarā izgājām ārā, lai skatītos aptumsumu, bet mēnesi nekur neredzējām. Nospriedām, kas tas ir pārāk zemu pie apvāršņa un no mūsu pagalma to ieraudzīt traucē apkārtējās mājas, tāpēc devāmies nelielā pastaigā pa tuvējām ielām. Gājām, visu laiku ar skatienu ieurbušies debesīs, un meklējām lielo oranži sārto bumbu – tieši tādam, mūsuprāt, vajadzēja izskatīties mēnesim. Bet tā nekur nebija. Pat aizgājām līdz vietai, kur pirms divām dienām ap šo pašu laiku to redzējām. Toreiz vēl pasmējāmies, ka mēness ir tik tuvu un tik liels, ka šķiet ar roku aizskarams. Bet arī no turienes to neredzējām.
Atgriezāmies mājās. Nedaudz vīlusies, klusībā sev uzdodot jautājumu, kur gan palicis mēness, pacēlu acis uz debesīm, un tur jau tas bija – tālu, augstu, pavisam mazs un pelēks ar mazmazītiņu sārtumiņu! Gluži citāds, nekā redzējām to pirms divām dienām, pavisam atšķirīgs no tā, ko cerējām ieraudzīt, un tepat mūsu deguna galā.
Mēs meklējām mūsu iedomas, nevis bijām gatavi saskatīt realitāti. Gluži tāpat kā dzīvē, kad apskraidām vai pusi pasaules, lai tikai atrastu to, kas patiesībā ir tepat blakus. Dzenamies pakaļ savām ilūzijām, sapņiem, darām ātri, pavirši, jo nav pacietības un vēlmes būt rūpīgam. Kaut gan… Ja mēs mēnesi būtu ieraudzījuši pēc rūpīgas debesu pētīšanas, būtu izpalicis naksnīgais piedzīvojums. Pats galvenais jau laikam ir tajā, ka vispār ir vēlme kaut kur iet, kaut ko redzēt, zināt un piedzīvot.
* Sirsnīga, emocionāla un atklāta saruna ar dziedātāju Mariju Naumovu par to, kāpēc jāmācās būt šeit un tagad, un par robežām, kuras viņa visu laiku cenšas salauzt.
* Aktieris Mārtiņš Vilsons par lomām, izvēlēm un to, kas dara viņu laimīgu.
