Vienmēr esmu brīnījusies par cilvēkiem, kuri teica, ka viņu mīļākais gadalaiks ir rudens. Nesaskatīju tajā neko pievilcīgu, man patika tikai vasara – saules pielietas dienas, gari, gaiši, bezrūpīgi vakari un ziedošo puķu krāšņums. Bet nu jau pāris gadu sajūsminos arī par rudeni. Par zvaigznēm pielieto debess jumu, dzestrajiem rītiem ar miglas vāliem, gājputnu kāšiem un skolēniem, kas, cīnoties ar miegu, lēnā gaitā dodas uz skolu, pa ceļam paspārdīdami kādu akmeni – jo tik grūti pēc garā brīvlaika aprast ar domu, ka nākamos deviņus mēnešus atkal nāksies ievērot stingru grafiku.
Jūsmoju par augusta beigu, septembra sākuma smaržu, kurā kopā sajaukušās asteres, dālijas, āboli un rudens avenes. Apbrīnoju arī krāsas – pīlādžogu oranžo un mežvīna purpursarkano; tas visu vasaru gaidīja, kad beidzot varēs parādīt savu skaistumu. Arī rudens garšas ir manējās, piemēram, kartupeļu pankūkas ar brūkleņu ievārījumu.
Lai arī dabā rudens ir beigu posms, man šis laiks saistās ar stabilitāti, jo es zinu lietu secību. Rudenim nav pārsteiguma, kā tas ir citiem gadalaikiem, te viss notiek kā pēc plāna – ātrāk vai vēlāk, bet paredzami. Tieši tas manī rada mieru. Vasaras vieglumu un bezrūpību aizstāj nosvērtība, cilvēks kļūst piezemētāks, domas dziļākas – vairāk par būtisko, mazāk pat mazsvarīgo.
Žurnālā lasi
* Pasākumu producentes un Skudras metropoles vadītājas Gundegas Skudriņas atziņa par to, ka ikdienas steigā ir jāatrod laiks uz mirkli izslēgt ārpasauli, lai sadzirdētu sirdspukstus un darītu lietas, kas sagādā patiesu prieku – ne tikai pašam, bet arī citiem.
* Saruna ar aktrisi un režisori Rēziju Kalniņu par darbu, sevis apzināšanos un dzīves jēgas meklējumiem, kas noved pie pārsteidzošiem secinājumiem. Rēzija runā par draugu nodevību, prieku, ko sniedz darbs, un to, ka viņa vairs negribu nevienam patikt.
* Trīs kaislīgi stāsti par līdzi jušanu basketbolam. Ar tiem dalās aktieris Varis Vētra, kurš reiz pat bijis izlases kandidāts un, iespējams, būtu izcils basketbolist, ja viņa sirdi nebūtu nozadzis teātris. Dziedātājs Dons atzīst, ka arī viņam basketbols ir sirdī kopš mazotnes un, lai arī ikdienā ir nosvērts un mierīgs, spēles laikā viņš lecot kājās pie katras Latvijas izlases iemestās bumbas. Savukārt uzņēmēja Egija Gailuma ir piepulcējusies lielajai basketbola fanu saimei un jūtas tur kā ģimenē.
* Latvijas valsts mežu padomes priekšsēdētāja, Biznesa augstskolas Turība rektore Zane Driņķe runā par savu pieredzi uzņēmumu vadīšanā, to, kādu varu dod vadītāja amats un kā to iemācīties izmantot prātīgi. Ar vislielāko sirsnību viņa stāsta par saviem studentiem un atzīst, ka auditorijā jūtas savā īstajā vietā. Un, protams, par ģimeni, kur viņa nav ne vadītāja, ne pasniedzēja, bet tikai Zane.
* Uz mežu var doties ne tikai pēc dabas veltēm, bet arī tādēļ, lai iegūtu mieru, atvēsinātu prātu un būtu ar sevi te un tagad. Meža terapijas pavadone Laura Sarkanābola aicina ikvienu atcerēties, cik vērtīgs resurss ir daba. Tajā var smelties spēku, atslēgties no satraucošās ikdienas un sajusties patiesi laimīgs.
* Reptiloīdi un asinsdzērāji, no lidmašīnām izkaisīts pulveris, kas izraisa slimības, čipošana un slepenas organizācijas, kas pārvalda pasauli… Stāstām par neticamās sazvērestības teorijām un pētām, kur un kāpēc tās radušās.
* Igeta Kramiņa un Deniss Marcinkevičs neredz, bet neviens no viņiem nav padevies tumsas priekšā. Abi grib mācīties, ir apguvuši arodu un mācās tikt pāri vai apiet šķēršļus, kas ir viņu ceļā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
* Kārlis Sebris ir viens no izcilākajiem aktieriem Latvijas vēsturē – stalts, varens un talantīgs, bet ļoti labsirdīgs, cilvēcīgs. Viņš savu gaišo skatu uz dzīvi nezaudēja līdz pat aiziešanai viņsaulē, vienmēr prata pajokot gan par sevi, gan citiem.
