Nesen ar kolēģi runājām par to, kā top redaktoru slejas žurnāliem. Teicu viņai, ka neprotu uzrakstīt ātri – viens, divi, un gatavs. Man vajag laiku. Dažkārt uzrakstu gandrīz visu sleju, pārlasu un izdzēšu, jo šķiet, ka nav pateikts tas, ko gribēju, vai arī neesmu apmierināta ar to, kā uzrakstīju savu domu.

Varētu jau padomāt, ka mums, rakstošās profesijas pārstāvjiem, vārdi paši plūst no pirkstu galiem, sakārtojas glītos teikumos, tad rindkopā topot par saturīgu lasāmgabalu, bet tā nav, vismaz man ne. Man ir jānobriest. Ar savējiem smejos – jāsatiek mūza, lai vārdi varētu plūst un sev līdzi nest domu. Dažkārt apbrīnoju cilvēkus, kuri interneta komentāros pāris sekunžu laikā uzšņāpj savu sakāmo un vieglu roku palaiž to brīvībā – tā vieglprātīgi, kā papīra lidmašīnu vējā. Un tad ķeras pie nākamās – atkal saloka un palaiž. Kolosāls talants!

Šoreiz, rakstot sleju, es domāju par vārdiem, to nozīmi, un uz to mani pamudināja šī numura raksti. Visos liela nozīme ir izteiktam vārdam ar mērķi, nevis tukšai pļāpāšanai. Vārds kā solījums, kā apliecinājums, kā vēstījums, kā balsts. Par to runā gan Elejas Veronika, gan Gunārs Binde, kuri jau pārkāpuši savas dzīves 90 gadu slieksnim, gan jaunāka paaudze – Anna Nele Āboliņa, Kārlis Treijs, Miks Galvanovskis un Laila Zālīte. To pierāda arī raksts par radiostaciju Amerikas Balss.

Jā, vārdi ir arī žurnāla Patiesā Dzīve vērtīgākais instruments un labākais būvmateriāls, no kā top ceļš pie mūsu lasītāju sirdīm.

Paldies par uzticību un kopā būšanu!

Ilze Trofimova