Kad plānojam kārtējo Patiesās Dzīves numuru, skaidri zinām cilvēkus, par kuriem tajā būs rakstīts, bet nespējam uzminēt, kādas veidosies sarunas ar viņiem. Katrs autors gan cenšas ievērot tās rubrikas tēmu, kurā raksts paredzēts, bet bieži vien saruna aizplūst krietni pāri šīm robežām, jo dzīvi jau nevar sadalīt nodaļās kā grāmatu.

Tā nu sagadījies, ka šajā Patiesās Dzīves numurā daudz tiek runāts par to, cik svarīgs ir cilvēks, – mēs paši un cilvēki mums apkārt. Jo tieši mēs esam tie, kas veido vidi, notikumus un stāstus. Aiz mums paliek vēsture – gluži tāpat, kā tā palika aiz mūsu senčiem un senču senčiem –, un tikai mūsu spēkos ir šo vēsturi nodot nākamajām paaudzēm. Atceros, bērnībā ļoti bieži skatījāmies fotoalbumus un diapozitīvus un runājām, kas kurā bildē redzams, kādā brīdī bilde tapusi, kāpēc tā ir tieši tāda. Tā caur fotogrāfijām varēja iepazīt vecāku jaunības draugus, attālus radiniekus, neredzētus kaimiņus un pat apkārtnē zināmas kāzu pavāres, jo kāds bija tās izdomājis nobildēt un foto izdevies tik lielisks, ka ielīmēts kāzu albumā.

Mūsdienās reti tiek rīkoti lieli svētki, kad kopā sapulcējas tuvāki un tālāki radi. Arī fotogrāfijas pārsvarā apskatāmas tikai digitālā veidā, un reti kurš tās regulāri pārskata kopā ar bērniem un mazbērniem. Stāsti un cilvēki, kas dzīvojuši atmiņās, no vienas paaudzes uz nākamo tiek aizmirsti un lēnām izgaist, viņu vietu ieņem virtuāli tēli un filmu varoņi. Nedaudz skumji…

Priekšā vasara. Varbūt tas ir īstais laiks digitālās fotogrāfijas pārvērst taustāmās, salikt albumos, noorganizēt groziņdienu ar radiem un parunāt? Par to, kā bija un kā būs, par to, kādi mēs esam un kādus stāstus radām.

* Dziedātājas Aijas Vītoliņas spilgtākās pēdējā laika atziņas par to, kāpēc vairāk jāpaļaujas pašam uz sevi, un cik viņai svarīgi ir tuvie cilvēki, kas atbalsta un motivē. 

* Sirsnīga saruna ar Ielas garumā vadītāju Lilitu Eglīti par raidījuma aizkulisēm, cilvēkstāstiem un to, kāpēc viņa nekad nav rāvusies būt tur, kur izdevīgāk.