Lēnāk – tāds ir mans šābrīža sauklis. Mūsdienu dzīves ritms ir nemitīgs skrējiens no vienas vietas uz citu, no viena darba pie nākamā. Visur ir jāpaspēj, viss ir jāizdara, bet – vai tiešām? Varbūt der uz mirkli apstāties, ieraudzīt, cik krāšņi ir saziedējuši ceriņi, un ieelpot to vienreizīgo aromātu. Pieiet pie krūma un gluži kā bērnībā meklēt pieclapu ziediņu – laimītei. Atrast, apēst un iedomāties kādu vēlēšanos – ja nu piepildās? Pacelt galvu uz kastaņu un apbrīnot tās ziedu sveces, pēc tam cieši ielūkoties ziedos un atklāt, ka citiem vidiņš ir sarkans, bet citiem dzeltens. Izrādās, ziedi ar dzelteno vidiņu vēl nav apputeksnēti un tā pievilina kukaiņus.

Ir jāiet ārā – arī no savām domām, kas uzkarsē prātu kā tāds burbuļojošs, vārošs zupas katls. Ne velti ir teiciens par galvas izvēdināšanu, un patlaban tam ir īstais laiks.  Klausīties, kā ābeļziedos san bites un jumta korē čivina nesen izšķīlušies putniņi. Neskriet līdzi ziņu lentei, Facebook ierakstiem un visam, kas notiek pasaulē, bet uz mirkli ieklausīties tikai sevī un dabā.

Dzīvot lēnāk – tā ir greznība, ko var atļauties tikai uz īsu mirkli, jo ikdienas ātrumu neviens jau nesamazina. Ak jā, un lēnāk nenozīmē slinkāk, bet gan citādi – mainot savas prioritātes un priecājoties par to, kas ir mums dots. 

* Mūziķis, komponists un zemessargs Artūrs Reiniks stāsta par sadarītajām muļķībām, uh! sajūtu un sevis mīlēšanu.

 * Emocionāla un gaiša saruna ar aktrisi, grāmatu autori, runas pedagoģi Zani Daudziņu par ģimenes vērtībām, laukiem, brīvību un notikumiem, kas spēj satracināt līdz izmisumam.