E- 100 Labi padomi
Šovasar manās puķu dobēs notiek ģenerālā kārtošana. Jā, atzīstos, tā ir krietni ieilgusi, bet maziem solīšiem tomēr virzās uz priekšu. Kad pirms pāris gadiem veidojām dobes, biju iztēlojusies, ka tās man sagādās tikai prieku un laimi, bet izrādījās gluži otrādi. Vasaras puķu dobi, kur bija jāzied magonēm, kosmejām, rudzupuķēm un cinnijām, savos valgos regulāri ietina nejaukais tīruma tītenis, un pusi ziedu apēda Spānijas kailgliemeži. Tas pats notika ar dienliliju dobi.
Pagājušajā gadā bezcerībā atmetu nebeidzamajai cīņai ar roku un kopš jūlija abas dobes neravēju – lai tajās aug viss, kas tur grib augt. Drīz vien puķu dobes lēnām sāka mainīties – kļuva mežonīgas, saauga kopā un ieņēma pavisam dīvainu formu. Pēc laiciņa citas puķes vairs nebija redzamas un tītenis, izbaudot savu visatļautību, sāka ziedēt milzīgiem, skaistiem maigi rozā ziediem. Vienā dobes malā jau labu laiku auga arī dedestiņas jeb daudzgadīgie puķuzirņi, un es tos regulāri ierobežoju apgriežot. Nu arī tie neierobežoti izpletās, cik vien tīk, un parādīja savu mežonīgo raksturu – stiepās līdzi tītenim. Asni kāpa debesīs pa balstiem un sasniedza gandrīz divu metru augstumu, bet spilgti rozā ziedi atgādināja ūdenskritumu, kas vēlāk pārtop mutuļojošās gaišās putās – tajās vietās, kur dedestiņas saplūda ar tīteņa ziediem.
Draudzene, ieraugot šo brīnumu, nebeidza vien jūsmot par dobi un jautāja, kā es kaut ko tādu esmu dabūjusi gatavu. Atzinos, ka pie šāda brīnuma var tikt, ja ļaujas vasaras slinkumam un padodas cīņā ar uzmācīgu nelūgto viesi. Un tiešām tīruma tītenis šo dārza stūrīti pārvērta līdz nepazīšanai – tas ložņāja pa žogu, aptinās ap augiem, stabiņiem, uzkāpa pa stumbru eglē un lika uzziedēt arī puķu balstiem. Mežonīgi un skaisti. Tomēr, neraugoties uz šo krāšņumu, par ko bija pārvērtusies puķu dobe, jutu sirdsapziņas pārmetumus par tiem augiem, kas ir zem tīteņa, kurus tas ir aptinis un lēnām žņaudz. Paļāvos uz dabu un cerēju, ka nekāda skāde tiem nebūs nodarīta. Un tā tiešām bija! Šogad pavasarī visus augus pārstādījām puķu podos un dobes vietā iesējām zālīti. Lai arī baidījos, ka tītenis būs pamatīgi savairojies, pagaidām šajā vietā ir izlīduši tikai daži dzinumi.
Tagad jau zinu, ka rīkojos pareizi, jo man nepietika spēka, lai ar tīteni tiktu galā. Tobrīd svarīgāk bija puķu dobei veltīto laiku pavadīt kopā ar ģimeni. Dažkārt mēs pašas sevi tik ļoti nodarbinām, apkraujam sevi ar tūkstošiem pienākumu un pēc tam līdz spēku izsīkumam skrienam, lai visu izdarītu, bet – vai to vajag? Varbūt uz mirkli ir jāapstājas, jāievelk elpa, uz lietām jāpaskatās it kā no malas un jānovērtē, kas no tā visa man patiesi ir svarīgi, kas mani dara laimīgu un ar ko es varu tikt galā, nenodarot sev pāri. Un vēl ir jāpadomā, kā darbus veikt efektīvāk, lai tiem veltītais laiks būtu mazāks, bet ieguvums lielāks. Te nu talkā vienmēr nāk 100 labi padomi.
Lai dabas spēks tevi stiprina, lai ir laiks iebrist visskaistākajā pļavā, saplūkt pilnu klēpi jāņuzāļu, apreibt no to smaržas, apgulties zālē un ieraudzīt pasaules skaistumu!
