E- Patiesā Dzīve
Tumsa var būt ne tikai melna, bet arī bieza, pilna ar dažādām biedējošam skaņām, nospiedoša un ļoti drūma. Par to šogad esmu pārliecinājusies ne vien dabā, bet arī cilvēku prātos. Par dabu es saprotu – tāds ir laika ritējums, un tajā neko nevaram mainīt. Bet varam ieslēgt gaismu, izkārt lampiņu virtenes, sadegt sveces vai pat iekurt ugunskuru. Vairāk es satraucos par tumsu, kas ir cilvēkos. Par ļaunumu, naidu, uzdrošināšanos solīt otram izdurt acis, par vēlmi apliet ar samazgām savējos. Kur gan pazudusi vienotība, ko cilvēki izjuta, stāvot Baltijas ceļā – roku rokā, plecu pie pleca? Kur pazudusi ticība sev un savai valstij, par ko tik ļoti bijām pārliecināti barikāžu laikā?
Jā, diskusijām par to, kā labāk, ir jābūt, bet vai nevar iztikt bez otra izsmiešanas, ņirgāšanās un noniecināšanas? Mūsdienās tik daudz runājam par mobingu skolā, par to, ka bērni ir nežēlīgi, viņos nav empātijas, un vainojam to, ka viņi daudz laika pavada telefonos, spēlējot spēles. Bet bērni mācās no mums, pieaugušajiem! Un ko gan labu bērns var iemācīties, ja, atverot Facebook, ierauga, ka viņa mamma, tētis, omīte vai opis, komentējot kādu notikumu, lamājas, sola izraut cilvēkiem mēli un visus apšaut?
Varbūt ir laiks nedaudz nomierināties un padomāt pat to, kas labs ir ap mums. Par to, ka dzīvojam siltumā, esam paēduši, un neviens mums uz galvas nemet bumbas. Aizvērt acis un iztēloties – tikai uz mazu mirklīti – sevi kaut kur Ukrainā, Palestīnā, Somālijā: briesmās, badā, mūžīgās bailēs par dzīvību. Un tad atgriezties realitātē un izbaudīt mieru un klusumu. Manuprāt, mēs paši esam tie, kas vistumšākajā tumsā iededzam sveces, lai būtu gaisma, un arī tie, kas atnes ūdens spaini, ko uzliet uz svecēm, lai atkal būtu tumsa.
Ilze Trofimova
Žurnālā lasi
Aktrises Mirdzas Martinsones atziņas par dzīves ritējumu. Viena no tā – agrāk dzīve bija kā ātrais tango, tagad kā lēnais valsis.
