No katra Patiesās Dzīves numura es sev paņemu kaut ko vērtīgu. Bieži vien tās ir mūsu stāstu varoņu atziņas, nereti tā ir iedvesma, dažkārt apbrīns, citreiz motivācija. Gadās, ka izlasītais saistās arī ar notikumiem un atmiņām par manu dzīvi vai ģimeni. Arī šis numurs nav izņēmums. Mums ir ģimenes leģenda, kas sasaistās ar vārdu došanas un mainīšanas rakstu.

Attāliem radiniekiem 40. gadu sākumā piedzima meita. Ģimenē jau bija meita Valentīna, ko visi dēvēja par Valiju, tāpēc jaundzimušo nolēma saukt par Olīviju, lai māsu vārdi labi saskanētu. Laimīgais tēvs devās meitu reģistrēt, bet pa ceļam satika draugus, un viņi nolēmuši lielo notikumu mazliet atzīmēt. Kad tēvs beidzot tika pie meitas reģistrēšanas, svinēšana bija aizmiglojusi galvu un viņš neatcerējās, kā bija nolemts mazulīti saukt. Viņš izdomāja – ja viena meita ir Valija, tad otra būs Valentīna. Tak skaisti un tik saskanīgi! Tā arī piereģistrēja. Un abām māsām visu dzīvi bija vienādi vārdi, bet vecāko visi sauca par Valiju, jaunāko par Līviju.

Savukārt mans paps (vecaistēvs) bija Ivans, bet viņa vārdadienu vienmēr svinējām Jāņos – 24. jūnijā. (Ivaniem vārdadiena ir 24. augustā.) Papam galvā tika likts ozollapu vainags, un kā sveiciens viņam tika arī pļavu ziedu pušķis. Turklāt apsveikumus Jāņu dienā viņš saņēma ne tikai no ģimenes, bet arī radiem, draugiem un darbabiedriem. Paps bija dzimis 1932. gadā septiņu bērnu ģimenē, un pirmais viņa oficiālais dokuments bija pase, un bija liels pārsteigums, kad papa māsa arhīvā atrada informāciju, ka baznīcas grāmatā viņš ir reģistrēts kā Jānis.

Rakstu šo sleju un domāju – cik gan daudz jauku atmiņu man ir devis raksts, kura mērķis bija sniegt skaidrojumu, ielūkoties statistikā un dot padomu, kā rīkoties situācijās, kad ar savu vārdu nevari vai negribi sadzīvot. Un tā tas ir ar katru rakstu – tas nebeidzas pēc izlasīšanas, bet dzīvo sirdī un galvā vēl krietnu laiku pēc tam, kad žurnāls jau ir nolikts maliņā. 

Ilze Trofimova

Žurnālā lasi

* Vecāku organizācijas Mammām un Tētiem vadītājas Ingas Akmentiņas-Smildziņas atziņas. Viena no tām – sasniegt var to, ko tu patiešām vēlies.

* Grāmatas, ko vērts izlasīt, iesaka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks pulkvedis Mārtiņš Baltmanis.

* Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Kristīne Saulīte dod vērtīgus un viegli saprotamus padomus, kā gudri sagatavoties vēlēšanām.

* Novecojot dvēseles pavasaris ir jāuztur apzināti.

Atklāta un sirsnīga saruna ar ģimenes psihoterapeiti Ainu Poišu. Viņa stāsta par savu pieredzi, gūtajām mācībām un to, kā pilnveidojas.  

* Dziedātājam Viktoram Zemgalam šogad ir svētki – 50 gadi pavadīti uz skatuves.  Neraugoties uz nozīmīgo skaitli, apstāties viņš nedomā – tupina koncertēt, rada jaunas dziesmas un nedaudz ilgojas pēc Eolikas.

* Par to, ka vecums nav slimība, bet gan iespēja vairāk pievērsties savām interesēm un dažādām aktivitātēm, ir pārliecinātas līnijdeju kopas Aizvējš dejotājas. Viņas aicina seniorus nesēdēt mājās, bet darboties.

* Mākslinieku Kristianu Brekti daudzi uzskata par provokatoru. Viņš pats saka, ka ir sabiedrības spogulis, kas nes gaismu un pievērš uzmanību lietām, kuras citi bieži vien negrib pamanīt.

* Teiciens, ka vārds cilvēkam ir iedots uz mūžu, mūsdienās vairs nav patiess – to var mainīt. Skaidrojam, kā tas notiek, kādiem jābūt priekšnosacījumiem un cik viegls vai sarežģīts process tas ir. Tepat arī statistika par populārākajiem vārdiem.