Gribu ieķerties kādā skaistā vasaras dienā un nelaist to vaļā. Apzināti izbaudīt katru mirkli un noglabāt atmiņā ikvienu tādas dienas prieciņu. Burvīgo rīta smaržu un rasas pilītes zirnekļu tīklos. Pusdienlaika tveici, kas vedina doties atvēsinošā peldē. Rāmo vakaru, kad var laiski zvilnēt šūpuļtīklā, lasot žurnālu, un atgaiņāt uzmācīgos odus. Un naktis ar zvaigžņu pielietām debesīm. Ne tikai redzēt un dzirdēt to, kas notiek, bet arī izjust un apzināties to, kā tajā brīdī jūtos. Tad tumšajos rudens vakaros un aukstajās ziemas dienās pa vienam vien mirklītim vērt vaļā un uzlādēties no tiem gluži kā no vislabākajiem vitamīniem.

Mūsu atmiņa ir tik unikāla – dažreiz neatceramies it kā nozīmīgas lietas, bet citreiz atskārstam, ka tur glabājas it kā nevajadzīgi sīkumi. Kāda apģērba vismazākā podziņa, manta, kas bērnībā nemaz nebija tik mīļa, mājās cepto kanēļmaizīšu smarža… Turklāt, ja visas atmiņas ir kopā, tās veido tādu dīvainu jūkli, bet, ja sāk aplūkot pa vienai vien – kā tik tur nav!

Nesen, viesojoties pie vecākiem, skatījāmies senas fotogrāfijas, un mums bija tik daudz atmiņu! Par cilvēkiem, par notikumiem, par to, kas bijis. Tobrīd nožēloju, ka mūsdienās uzņemam ārkārtīgi daudz fotogrāfiju, bet īstas bildes uztaisa reti kurš. Arī es fotogrāfijas neesmu attīstījusi vairākus gadus un apzinos, ka tas tuvākajā laikā ir jāizdara. Bet tāpat bilde ir tikai bilde, ja tai klāt nav TĀ mirkļa izjūtu. Tāpēc savu dzīvi bildēju ne tikai ar aparātu, bet arī ar acīm, ausīm, degunu, prātu un sirdi, jo tikai tā varu atgriezties atpakaļ kādā skaistā mirklī.

Žurnālā lasi

* Šefpavārs Raimonds Zommers dalās savās atziņās un pārdomās par to, kā iemācījis stresa brīdī ievilkt elpu, saglabāt vēsu prātu un tikai tad rīkoties.

* Saruna ar mākslinieku, ilggadējo Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani par to, kā izdevās atjaunot Rundāles pili visā tās greznībā, par mākslu un dzīves vērtībām.

* Mūziķi Iveta Baumane-Pētersone un Roberts Pētersons pirmo reizi satikās 2013. gadā Rīgas svētkos. Viņi ieskatījās viens otram cieši acīs un šo skatienu vairs neaizmirsa. Pirms diviem gadiem viņi apprecējās, un pagājušajā gadā pasaulē nāca viņu dēliņš.  

* Liepkalnu maiznīcu saimnieks Dagnis Čākurs maizi sāka cept pēc vecāsmātes receptes. Tagad Liepkalnu gardos izstrādājumus zina visā Latvijā. Dagnis atzīst – ja kāds projekts ir ienācis prātā, tad viņš to realizē līdz galam un pamatīgi.  

* Rūta Mežavilka saka, ka “vājdzirdība ir kā braukšana ar norautu rokas bremzi”.  Tomēr tā viņu nav apturējusi pilnvērtīgi dzīvot dzīvi un piepildīt sapņus.

* Mūsdienās reti kurš vairs tic pūšļotājiem un dzīvu vardi uz vēdera vairs nesēdina, lai tā noņem sāpes, tomēr sabiedrībā joprojām pastāv mīti, kas saistīti ar veselību. Speciālisti aplūko 12 no tiem un stāsta, kā kurā situācijā pareizāk rīkoties.

* Mežs nav tikai ogošanas un sēņošanas vieta, tas var dot arī prieku un mieru. To zina Sigita Krusiete, kura mīlestību pret mežu mantojusi no vecākiem un nodod to tālāk savām meitām.  

* Pilna pansija par diviem latiem jeb Kāds bija tūrisms Latvijā 20. gadsimta 30. gados. Ieskats 100 gadu senā pagātnē un tā laika viesnīcu, naktsmītņu un pansiju piedāvājumā.