E- Patiesā Dzīve
Neciešu vienaldzību! Tā, manuprāt, ir visbīstamākā īpašība. Aiz tās nav nekā – tikai tukšums un bezgala daudz jautājumu. Kāpēc cilvēks paiet garām uz ielas nokritušajam, nemaz neiedomājoties par to, ka otram ir nepieciešama palīdzība? Jā, varbūt viņš ir piedzēries un nolēmis tur izgulēt dzērumu, bet tikpat labi cilvēkam kļuvis slikti un ir jāglābj dzīvība. Kāpēc cilvēks klusē, ja zina, ka kaimiņu dzīvoklī regulāri tiek darīts pāri bērniem, sievietei? Iespējams, ka tā ir taktika – ja es izliekos, ka neko neredzu un nedzirdu, tātad tas nenotiek. Kāpēc vecāki nepriecājas par savu bērnu panākumiem, labajām sekmēm, vienaldzīgi uztver bērna prieku, bet norāda – varēji vēl labāk?
Kur gan palikusi cilvēcība, cieņa, līdzjušana? Pavisam nesen, vedot bērnu uz treniņu, pamanīju ceļa malā gulošu sievieti. Viņai garām pagāja vairāki cilvēki, pabrauca pāris autovadītāju, apmetot elegantu loku, lai neuzbrauktu uz viņas kājām, kas atradās uz ielas. Piestāju malā un izsaucu policiju un neatliekamo medicīnisko palīdzību. Drīz pienāca vēl viena sieviete, kura bezsamaņā gulošajai ar ūdeni samitrināja pieri un lūpas. Neatliekamā palīdzība un policija atbrauca pēc pāris minūtēm. Kad mediķi kādu laiciņu bija darbojušies ap pakritušo, viņi aizveda viņu uz slimnīcu. Izrādījās, sievietei bija tik ļoti pazeminājies cukura līmenis asinīs, ka viņa bija zaudējusi samaņu un krītot pamatīgi sasitusi galvu. Bija jau vakars, satumsa. Kas gan ar šo sievieti būtu noticis, ja arī man būtu bijis vienalga…
Mums taču ir tik daudz sliktu piemēru, kad tieši nebūšana vienaldzīgam būtu varējusi mainīt likteņus.
Žurnālā lasi
* Aktieris Rūdolfs Plēpis dalās atmiņās par savu dzīvi – komisko un traģisko –, stāsta par nepadošanos, optimismu un to, ka aktiera profesija viņam bija ielikta šūpulī.
