E- Patiesā Dzīve
Šodien biju apgūlusies zālē un lūkojos debesīs. Tā vienkārši, neko nedomājot, neko neplānojot, ar tukšu galvu un domām norautu stopkrānu. Aizvēru acis un sadzirdēju strazdu strīdus. Putni nekaunīgi zog mūsu ķiršus, bet mēs ļaujam viņiem to darīt, jo saprotam, ka šajā cīņā esam bezspēcīgi. Dzirdēju kameni nolaižamies man blakus, tāpēc gulēju nekustīgi un gaidīju, kad tā aizlidos, lai netīšām neaizskartu un tā man neiedzeltu. Dzirdēju vēja šalkoņu koku zaros un lapu nomierinošo čaukstoņu. Ļāvu skudrai pārčāpot pāri manai rokai, jo es taču biju nogūlusies viņas ceļā. Atvēru acis un, vērojot mākoņus, atcerējos bērnībā spēlētu spēli – mēģināt gubu mākoņos saskatīt kādu tēlu. Un tur tie bija – pēkšņi no mākoņiem izlīda milzīgs lācis, kas drīz vien transformējās par sikspārni. Tad pamanīju zupas terīni, kāpnes, slotu, sakumpušu večiņu.
Atkal aizvēru acis un ļāvos nekā nedarīšanas mieram, līdz manī sāka augt nemiers par to, ka esmu zālē nogulējusi ne tikai savu pusdienlaiku, bet arī krietnu brīdi no darba. Man tik reti sanāk atslēgt domas no tā, kas vēl jāizdara, kas vēl jāpaspēj, un biju priecīga, kas tas ir izdevies. Kad, ienākot mājā, paskatījos pulkstenī, izrādījās, ka pagājušas tikai 15 minūtes. Cik gan mānīgs ir laiks! Brīžos, kad ir jāsteidzas, tas aizplūst gaismas ātrumā, bet, kad nekur nav jāskrien, velkas kā gliemezis.
Ikdienas steiga liek mums visiem dzīvot it kā soli priekšā laikam, nevis šajā mirklī. Tā mēs šūpojamies starp pagātni un nākotni, nemaz nedzīvojot tagadnē. Tāpēc varbūt biežāk ir jāapguļas zālē, jāpalūkojas debesīs un jāapzinās, cik mums ir labi, jo dzirdam putnu dziesmas, visapkārt ir miers un skudras netraucēti var doties savās ikdienas gaitās.
Žurnālā lasi
* Dailes teātra un kino aktrises, dziedātājas Leldes Dreimanes atziņa par to, kā domāšana maina pasauli.
