E- Patiesā Dzīve
Mūsmājās jau smaržo piparkūkas, krustnagliņas un mandarīni, mirdz lampiņu virtenes, un durvis ir atvērtas Ziemassvētkiem. Pirms 100 gadiem decembris bija viens no klusākajiem un mierīgākajiem gada mēnešiem, kad cilvēki sanāca kopā, lai nesteidzīgi vakarētu. Jo ko gan citu varēja darīt aukstumā un tumsā?
Toties tagad tas, šķiet, ir kļuvis par gada aktīvāko laiku – jāpabeidz visi iesāktie darbi, jāatdod visi parādi, jāgādā dāvanas, jādodas un koncertiem un pasākumiem, jāpošas svētkiem, jāiet ciemos un jāuzņem ciemiņi. Darbu rindu varētu papildināt un papildināt. Dažbrīd ir sajūta, ka visi gada darbi un notikumi ir sakoncentrējušies vienā mēnesī un spiežas virsū, neļaujot atvilkt elpu ne mirkli. Un varbūt tas ir labi, jo tad mazāk iznāk pamanīt tumsu, kas ietērpj dienu vienveidīgi pelēkā mētelī, pirms tā vēl īsti sākusies, un nelaiž vaļā līdz pat vakara krēslai.
Reiz kādos kursos, ko apmeklēju, stāstīja, ka pelēkā ir vislabākā fona krāsa, jo uz tās kolosāli izceļas citas krāsas, cilvēki un viņu emocijas. Varbūt tāpēc decembrī ir tik daudz pelēkā – lai izceltu to, kas gada raibumā pazūd? Cilvēku smaidus, labestību, sirsnību, vēlmi palīdzēt un sniegt savu sirds siltumu citiem. Šajā laikā pat mazmazītiņā sveces liesmiņa dod tik lielu gaismu un siltumu kā citkārt ugunskurs un mazs labs darbiņš, par ko citreiz kāds varbūt pat paldies nepateiktu, spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem. Varbūt tajā slēpjas pelēkuma vērtība, ka tas pats par sevi ir nomācošs un apnicīgs, bet ļauj visam citam izcelties uz sava fona.
* Mūziķa, komponista, aranžētāja Artūra Uškāna atziņas par karjeru un dzīves izaicinājumiem. Viena no atziņām, kam viņš vairākkārt guvis apstiprinājumu, – dzīvot ir interesanti tad, kad laiks ir piepildīts.
* Ģitārists Kaspars Zemītis aicina sev līdzi un iesaka kultūras pasākumus, ko apmeklēt decembrī, lai izbaudītu Ziemassvētku burvību, mieru un kopā būšanas prieku.
