E- Patiesā Dzīve
Mājās, aiz loga tieši pretī manam rakstāmgaldam, aug saldais ķirsis. Iestādījām to pirms astoņiem gadiem, un, skatoties uz koku, šķiet neticami, ka tas ir tik jauns. Ķirsis ir milzīgs! Tā kā aprīļa beigas un maija sākums bija samērā vēss, ķirsis ziedēja ilgi un krāšņi – visi zari bija ietīti baltos ziedu plīvuros.
Pāris metru atstatus aug otrs saldais ķirsis – tāda pati šķirne. Koks ir uz pusi mazāks, kaut gan abi stādīti vienā dienā un bija aptuveni līdzīgā garumā. Bet tieši mazākais ķirsis ir saņēmis krietni vairāk apčubināšanas un aprūpēšanas, jo pirmajā gadā pēc iestādīšanas sāka nīkuļot. Ik dienu gāju apskatīt, kā tam sokas, otram stādam tikai uzmetu acis, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Pēc kāda laika nīkuļotājs saņēmās, bet augšanas ziņā krietni atpalika no sava sugasbrāļa.
Man šķiet, ar šiem ķiršiem ir gluži kā ar cilvēkiem. Tas, kurš parāda, ka viņam ir grūti, vienmēr tiek vairāk pažēlots, samīļots un aprūpēts nekā tas, kurš nežēlojas un pats ar sevi tiek galā. Dažkārt cilvēks tik ērti jūtas žēlojamā lomā, ka nekādi no tās nespēj izkāpt un tā turpina soļot pa dzīvi gadu gadiem, kaut arī nekas viņam neliedz pateikt, ka nu viņš jūtas labi un aptekalēšana vairs nav nepieciešama. Vai arī otrādi – tas stiprais un patstāvīgais tik ļoti grib parādīt, ka pats ar visu tiek galā, ka uzņemas par daudz, aizmirst parūpēties par sevi un pamazām sāk izdegt. Iespējams, viņš pat kādā brīdī būtu gatavs lūgt palīdzību, bet neprot vai kautrējas to darīt.
Skatos uz savu ķirsi, kā tam vējā šūpojas zari, un šķiet, ka tas man priekpilni māj. Un tad saprotu, ka es taču šo koku redzu ikreiz, kad paceļu acis, man nekad nav bijis speciāli jāiet skatīties, kā tam klājas, jo tas visu laiku ir manā acu priekšā.
Žurnālā lasi
