E- Patiesā Dzīve
Noraut stopkrānu rudenī
Gaisā virmo rudens smarža – nedaudz rūgtena, smaga, ar izteiktu mitru lapu aromātu un vieglu ābolu un miglas noti. Tā liek pārdomāt aizgājušās vasaras skaistākos mirkļus un noskaņoties uz to, ka sācies gada tumšākais laiks. Rudens mūs māca samierināties ar aizejošo un nebūt atkarīgiem no apkārt notiekošā, bet pašiem veidot savas dzīves krāsas. Var jau ar katru dienu kļūt drūmāks, gluži kā rudens, bet var arī virpuļot vējā kā koša kļavas lapa. Izvēle ir katra paša rokās.
Manī nav rudens grūtsirdības, drīzāk nosvērts miers par to, ka dabā viss notiek tāpat kā citus gadus un es plūstu līdzi laika ritējumam. Man nav vēlmes šķendēties, ka līst, ka ir auksts, ka ir dubļi. Tā tam ir jābūt, jo ir rudens. Tumšajos vakaros varu stundām runāt ar mājiniekiem, pavadīt laiku ar bērnu, skatīties filmas, ietinusies segā, ar karsta kakao krūzi rokās, lasīt grāmatas un žurnālus. Turklāt, to darot, nemocīties pārmetumos, ka bija jāizdara kādi darbi, jo ir tumšs un drēgns. Esmu it kā norāvusi stopkrānu, apzināti ap sevi radu mieru un to izbaudu. Skaisti izklausās, vai ne? Bet būtībā es slinkoju, slaistos. Mēs tik ļoti esam pieraduši nemitīgi kaut ko darīt, ka īsti vairs nemākam nedarīt neko un meklējam dažādus gudrus vārdus, ar ko aprakstīt savu slinkošanu, lai gan tā nebūtu jāslēpj. Slinkošana atjauno spēkus, uzlādē baterijas un rada vēlmi atkal darboties.
Nē, rudens nav nomācošs, ja vien pats māki radīt gaismu un siltumu, kas palīdz sagaidīt pirmo balto sniega pārslu.
Žurnālā lasi
