Nekad neesmu bijusi aktīva sociālo tīklu lietotāja. Jā, man ir konts Facebook un Instagram, bet tur mēdzu tikai paskatīties video, palasīt viedokļus, arī komentārus. Pirms pāris dienām nolēmu sociālajos tīklos ielūkoties tikai vienu reizi dienā, lai pārbaudītu, vai nav atnākusi kāda vēstule, savukārt aktualitātēm pasaulē sekot līdzi, skatoties ziņas televīzijā vai uzticamā ziņu portālā.

 Jautāsiet, kāds tam iemesls? Tās ir negācijas, ļaunums, šausmas un meli, kas man gāžas virsū no interneta satura. Pēdējo punktu pielika izdomātie vētras postījumi Palangā – briesmu skati ar izpostītu promenādi un molu. Lūkojoties fotogrāfijās, biju nošausminājusies, bet tad pamanīju, ka bildes izskatās nedaudz dīvainas, un sapratu, ka tās ir radītas ar mākslīgā intelekta palīdzību. Sociālajos tīklos man gāžas virsū dzīvnieki, kas uzbrūk bērniem, lidmašīnu katastrofas, milzu dārzeņi un augļi, Frankenšteina veidoli un citas šausmas. Es negribu to redzēt! Apzinos, ka mākslīgais internets ir kolosāls rīks, ar kuru radīt, bet vai tiešām cilvēku domāšana ir tik samaitāta, ka tā vietā, lai veidotu kaut ko skaistu un unikālu, ir jāražo ļaunums un posts? Vai tad tā jau nepietiek īstajā pasaulē? Manas smadzenes ir nogurušas visu laiku filtrēt to, kas ir īsts, un to, kas mākslīgi radīts. Turklāt negribu, lai man melo, lai mani apmuļķo! Vēl vairāk – es baidos no tā, ka cilvēki neiedziļinās tajā, ko redz, pieņem šos melus par realitāti un tiem tic.

Manām domām un prātam ir jābūt brīvam no viltus, tas alkst pēc sirsnības, patiesības un miera. Tieši tāpēc es izvēlos iet citu ceļu – to laiku, ko veltīju sociālajiem tīkliem, pavadīšu, lasot grāmatas un žurnālus. Iztēlošos visu, kā pati gribu, un dzīvošu līdzi cilvēku dzīvesstāstiem – patiesiem un nesamākslotiem.  Starp citu, tieši pašlaik žurnālus var abonēt par ļoti izdevīgu cenu!

Ilze Trofimova

Žurnālā lasi

* Filmu Dvēseļu putenis un Tīklā. TTT leģendas dzimšana aktiera Oto Brantevica atziņas par pieaugšanu, ģimenes atbalstu un to, ka jauniešiem ir nepieciešams kļūdīties, lai iegūtu savu dzīves pieredzi un spētu izvēlēties pareizo dzīves ceļu.

* Atklāta un sirsnīga saruna par dzīvi ar Baibu Sipenieci-Gavari. Viņa droši pauž savu viedokli, stāsta par sevis uzturēšanu labā formā, skatuvi, ģimeni un to, kāpēc viņa svin dzīvi. Jauki, vienkārši, tieši – bez glamūra un piečubinātiem vārdiem.

* Režisores Dzintras Gekas-Vaskas un komponista Pētera Vaska mīlestības stāsts no iepazīšanās brīža līdz šodienai. Par satikšanos, satuvināšanos, pieslīpēšanos un mīlestības izrādīšanu – caur komponēšanu un rūpēm.  

* Dziedātāja Evilena Protektore runā par savām ebreju saknēm, džezu un to, kāpēc mūziķiem nav jāiesaistās politikā. Evilena neliekuļo un nefilozofē, bet viņa prot pārsteigt. Saruna, kas liks aizdomāties par to, ka liktenim pretoties nav iespējams, jāatrod tikai savs ceļš, pa kuru iet.

* Tumsa un depresija iet roku rokā. Ko iesākt, lai tā nepārņem dzīvi kā nebeidzams pelēks lietus mākonis? Ārsta padomi, ieteikumi, kā ar to cīnīties un ko darīt, lai depresija neatgrieztos.

* Kāpēc par klimata pārmaiņām ir tik daudz spekulāciju? Kur tās rodas, un kāpēc cilvēki tic visam, ko viņiem piedāvā klimata pārmaiņu sazvērestības teoriju izplatītāji.

* Mežs ir drošākā banka – tā uzskata Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidents Indulis Kovisārs.

* Ielūkojamies vēsturē un noskaidrojam, kāpēc Padomju Savienībā veikalos nebija pārtikas, kur pazuda gaļa un kāpēc to ziemā turēja uz balkona vai pakāra maisiņā pie virtuves loga.